Kaira un Gīzas piramīdas, muzejs un brauciens ar laivu pa

Ir iemesls, kāpēc piramīdām atvēl veselu dienu, nevis dažas pēcpusdienas stundas starp pludmali un vakariņām. Tās atrodas tālu no Sarkanās jūras krasta — un no Safagas, vienas no klusākajām ostām tur, vēl tālāk. Šis attālums ir daļa no svētceļojuma. Labu laiku pirms rītausmas jūs no viesnīcas paņem automašīna ar gaisa kondicionieri un dodas iekšzemē, mainot ostas mierīgo ūdeni pret atklāto tuksneša ceļu uz Kairu.

Kad pilsēta pamostas, jūs jau esat tur. Jūsu ēģiptologs pārņem vadību un ved jūs cauri Ēģiptes muzejam, garām zelta, alabastra un krāsota koka vitrīnām, kas glabā ikdienišķo un svēto no pasaules, kas pazudusi pirms četriem tūkstošiem gadu. Tad diena atslābst: jūs kāpjat laivā un ļaujat Nīlai kādu brīdi jūs vest, upei, kas no tuksneša radīja dārzu, kamēr Kaira lēni slīd garām abos krastos.

Un tad — Gīza. Fotogrāfijas to saplacina; nekas nesagatavo jūs īstenībai. Hufu Lielā piramīda paceļas augstāk, nekā spējat īsti noticēt, katrs tās bloks bijis atsevišķs uzdevums, likts ar rokām pirms četrdesmit piecām gadsimtiem un kopš tā laika neviens nav pārspējis. No septiņiem senās pasaules brīnumiem šī ir vienīgā, kas izdzīvojusi — vienīgā, pie kuras jūs joprojām varat pieiet un pieskarties ar roku. Sfinksa turpina savu sardzi netālu; Ielejas templis ļauj jums iestāties inženierijas iekšienē, kas neiespējamo padarīja ikdienišķu.

Brauciens atpakaļ uz Safagu ir garākais dienas posms, un jūs pret to neko neiebildīsiet. Sēdēsiet klusumā, apjaustot redzētā mērogu, un dīvainu, paliekošu sajūtu, ka pludmale, pēc kuras braucāt, klusi mainījusi vietas ar tuksnesi. Pajautājiet jebkuram, ko viņi darīja Ēģiptē, un viņi pieminēs jūru. Jūs pieminēsiet dienu, kad stāvējāt zem senākā brīnuma, kas joprojām stāv virs zemes.