No Safagas: Ceļojums uz Orange salu ar snorkelēšanu un parasailingu

Safagas labākais ūdens ir tālu no krasta. Šodien tu dodies tam pretī — agra izņemšana no viesnīcas, brauciens gar krastu līdz jahtu ostai un laiva, kas nākamās astoņas stundas pavada, novietojot tevi tieši tur, kur Sarkano jūru ir vērts piedzīvot.

Pirmā pietura ir rifs Giftunas salu jūras parkā. Tu dodies ūdenī kopā ar gidu un masku, un jau pēc minūtes virszemes pasaule pazūd — nav dzinēja, nav sarunu, tikai tava paša elpošana un koraļļu siena, kas grimst zem tevis, ko apstrādā zivis, kurām nav īpaša iemesla no tevis izvairīties. Stunda paiet, to nemaz nepamanot. Vēlāk seko otrs rifs, kas neizskatās nemaz kā pirmais, un viss atkārtojas no jauna.

Starp abiem pieturas ātrlaiva pārņem vadību, un tu paceļies gaisā. Četrdesmit līdz piecdesmit metru virs ūdens, septiņas līdz desmit minūtes, bez apmācības un bez nervu spriedzes — darbu paveic siksnojums, un pārējo — laiva. Tur augšā tu gūsti mazāk adrenalīna un vairāk mēroga izjūtu: rifs, kurā pavadīji stundu, sarūk par tumšu formu bālā līcī, un jūra beidzot izskatās kā viena vienota telpa, nevis tas mazais laukumiņš, kurā peldēji. Lielākā daļa nolaižas klusāki, nekā pacēlās.

Starplaikā ir Oranžā sala — balta smilšu sēklīte, kas seklā vietā ļauj stāvēt kājām tālu no krasta — un uz kuģa gatavotas bufetes pusdienas ar aukstajiem dzērieniem, kas neapstājas plūst, un jau samaksātām parka nodevām, tāpēc dienai no tevis nekas cits nav vajadzīgs kā vien ierasties. Uz Safagu tu atgriezīsies ar sāli matos vēl un to īpašo nogurumu, kāds rodas tikai pēc dienas, pavadītas ūdenī. Tas ir tas labais nogurums.