No Marsa Alamas uz Luksoru: Karaļu ieleja, Tutanhamona kaps un Banānu salas pieredze

Ilgi pirms krasts pamostas, mikroautobuss pagriežas uz rietumiem — prom no Sarkanās jūras, pretī upei, kas radīja Ēģipti. Tu esi mērojis tālu ceļu, lai stāvētu Luxor, un šodien senās Tēbas pieder tev: tempļi pilsētu lielumā, ieleja, pilna apslēptu karaļu, un lēna zaļa sala Nīlā.

Karnak tu ieej akmens kolonnu mežā, tik plašā, ka cilvēki negribot apklust. Pēc pusdienām tu kāp uz felukas, un dienas ritms mainās — bura noplīkšķ virs galvas, ūdens kļūst gluds kā stikls, un ceļa troksnis izgaist, kamēr tu slīdi pretī Banānu salai, kur palmas noliecas pār Nīlu tieši tāpat kā faraonu laikos, kas šeit kuģoja pirms tevis.

Otrpus upei slēpjas iemesls, kāpēc karaļi izvēlējās šo vietu. Karaļu ielejā viņi cirta savas kapenes dziļi klintī un izgleznoja sienas ar visu, ko cerēja paņemt līdzi tālākajā ceļā. Tu nokāp Tutankhamun kambarī — zēns, kas valdīja un mira jauns, trīs tūkstošus gadu aizmirsts, līdz viena vienīga lampa viņu atkal atrada. Tur stāvot, tu saproti, kam tas viss bija: ne zeltam, bet atteikumam tikt aizmirstam.

Līdz brīdim, kad Memnona kolosi met savas garās vakara ēnas un mikroautobuss griežas atpakaļ pretī krastam, Luxor vairs nav tikai nosaukums kartē. Tu esi gājis tur, kur vesela civilizācija likusi visu uz spēles, lai to atcerētos — un daļu no tā tu nesīsi mājās pāri tuksnesim.