Šarm eš Šeihs: Saullēkta piedzīvojums uz Mozus kalnu un klosteri

Lielākā daļa cilvēku brauc uz Šarmu jūras dēļ. Tu dosies pretējā virzienā — iekšzemē, pēc tumsas iestāšanās, lai nostātos kalnā, pirms to paveic saule. Tavs šoferis paņem tevi no viesnīcas vakarā, un dažu stundu laikā piekrastes šoseja pārtop par kailu granītu un debesīm, kurās nav nekā cita kā vien zvaigznes.

Kāpiens sākas tumsā un tāds paliek vēl stundām ilgi. Beduīnu gids uzņem tempu pa veco Kamieļu taku — tas ir garš, pacietīgs kāpums, nevis rāpšanās —, un tava pasaule sašaurinās līdz galvas lukturīša gaismas lokam, grants krakšķiem un mazajām tējas būdiņām, kas ik pa laikam iemirdzas gar taku. Netālu no virsotnes taka beidzas, un sākas pēdējās 750 klintī cirstās Grēku nožēlas kāpnes. Tās tu ej lēnām. Tāpat dara visi.

2 285 metru augstumā tu apsēdies un gaidi kopā ar svešiniekiem, kas ieradušies pavisam citu iemeslu dēļ — daži lūgt, daži pārgājienam, daži paši nevarētu pateikt, kāpēc. Gaisma ierodas ilgi pirms saules, pa vienam izceļot kalnu grēdas no tumsas. Šī ir virsotne, kur, kā stāstīts, Mozus saņēmis desmit baušļus, un cilvēki visu nakti kāpj augšā, lai būtu šeit tieši šajā mirklī, jau kopš ceturtā gadsimta. Lai kā tu domāji, kāpjot augšā, ir grūti nesajust šī fakta smagumu.

Lejā tu dodies dienasgaismā, pa kalnu, ko līdz šim biji redzējis tikai tumsā. Brokastis vēl nekad nav garšojušas tik labi. Tad tu ieej Svētās Katrīnas klosterī — 6. gadsimta mūros, starp bizantiešu ikonām un bibliotēku, kas nepārtraukti darbojas kopš sestā gadsimta. Lielāko daļu ceļa atpakaļ uz Šarmu tu nogulēsi. Bet no visa, ko dari Ēģiptē, tieši šo tu vēl pēc gadiem stāstīsi citiem.